Archive for the ‘Meetings’ Category
Tikšanās ar Ēriku Hānbergu.
Sastāvs: Gints un Ģirts Cēlāji, Ēriks Hanbergs un tintes zilais kaķis “Tintes kungs”.
Tikšanās vieta: Hānberga rezidence “Baložu ielā, Rīgā”.
Tikšanās mērķis: Ko literātu sabiedrības autoritāte un cilvēks ar plašu dzīves pieredzi WOTW komandai ieteiktu vai pakritizētu.
Es to nosauktu par pārsteidzošu atziņu stundu. Iedomājieties – literāts un dzejnieks, kurš nestrādā ar datoru un vēl joprojām savus darbus raksta ar roku – spēja ieraudzīt WOTW lomu Latvijas un Pasaules kontekstā, to uztver ātri un uzreiz nākt klajā ar negaidītiem secinājumiem. Mēs ar Gintu pieraduši pie skepses bijām izbrīnīti par Hānbergs atziņām. Ieskatam: Hānberga kungs ir piedalījies vairāku grāmatu publiskošanā par Latvijas lauku sētām un lauku zemi kā tādu. Tieši šajā kontekstā arī viņa atziņas un vērtējums.
Tad nu lūk atziņas: Karam hektāram ir sevi jāražo. Mēs neatgūsim to auglīgo zemi, kas pirms kara bija iekopta. Fakts ka ir daudz lauku sētu kurās tiek uzņemti viesi un ierīkoti muzeji ir apsveicami, bet ir ļoti daudz neapgūtu – nesakoptu mežu, kārkliem aizaugušu grāvmalu un pļavu. Kādreiz cilvēki plēsās, lai saņemtu zemi, jo dzīvoja ar mērķi katru hektāru padarīt pēc iespējas ražīgāku un tā nekad neaizauga, jo kā tika pļauta labība tā iekopta nākamā kultūra, lai atkal ražotu ko citu atbilstoši gadalaikam. Šodien ir ļoti daudz neapgūtu hektāru un cilvēkiem trūkst radošu pieeju vai gribas, lai liktu katram ha strādāt. Piemērs par kādu lauku sētu, kur 1ha platība ir salikti daž ne dažādi apkures katli. Jā – vienkārši veci norūsējuši metāla apkures katli. Šis saimnieks uzskatāmi redz kā tas ha strādā, jo pie viņa brauc daudz apmeklētāju, tikai lai paskatītos uz „metāla kaudzi”.
Šai sarunā mēs vienojāmies, ka nav nepieciešams mums apspriest tās neierobežotās iespējas, kuras WOTW projekts radīs Latvijai vai tam rajonam, kur to būvēs un arī neskatījām filozofisko pusi – to klusējot pieņēmām par pašsaprotamu. Tas mūs pārsteidza vēl vairāk, jo rakstnieks izteica tieši tās atziņas par kurām nebijām aizdomājušies, ka radām piemēru ne tikai globāliem izaicinājumiem, bet apliecinājumu lauku zems netradicionāli efektīvai izmantošanai.
Ē. Hānbergs rezumējot sarunu: „Katru gadu šausmināmies, ka uguņi auļo pa Latviju dedzinādami kūlu. Dedzinātājus ķer un soda, bet tik un tā dedzina. Iekams ikviens hektārs pilnvērtīgi nestrādās, uguņi plosīsies. Hektāriem jāstrādā ražojot, ainaviski un arī pārsteidzoši. Nekad vairs visi hektāri neproducēs pārtiku un lopbarību, jo nav vairs noieta tirgi, kuri rautin izrauj. Tāpēc es jauno cilvēku piedāvājuma pēkšņumu uztveru kā vēl vienu iespēju, kā likt hektāriem strādāt, aizvien aizrautīgāk piesaistot pasaules naudiņas Latvijai.”
